Dārza vārdnīca
Abstrakts – nereāls, iedomāts, ar īstenību nesaistošs; terminu lieto moderno dārzu izveidē.
Ainaviskais parks – parka vai dārza iekārtošanas princips, izveidojies 18.gs romantikas un Anglijas dārzu veidošanas kultūras iespaidā. Mērķis – ievērojot ainavas topogrāfiju un dabas apstākļus, ierīkot dārzus ar plašām pļavām, ziedu dobēm, koku un krūmāju grupām, mākslīgiem strautiem, takām, skulptūrām un nelielām celtnēm. Raksturīga iezīme – mākslīgas drupas, tempļi, paviljoni.
Akvedukts – tilts ūdensvada cauruļu izbūvei Romā.
Amfora – olveida trauks antīkajās kultūrās. Dārzu mākslā kā dekoratīvs elements.
Aleja – pastaigu ceļš dārzos un parkos, kam abās pusēs ritmiskās rindās iestādīti koki vai dzīvžogi.
Amfiteātris – no vārda amphi - (abi) abās pusēs un theatron – teātris. Domāts kā apļa vai pusloka formā izveidotas pakāpienveida sēdvietas. Brīvdabas, parku un dārzu amfiteātrus izveidoja, izmantojot dabiska vai mākslīga reljefa paaugstinājumus.
Antablements – klasiskās arhitektūras elements – klasiskā ordera augšējā daļa, ko balsta kolonnas vai pilastri. Parasti sastāv no arhitrāva, frīzes un dzegas.
Antīkā kultūra – seno grieķu un romiešu kultūras.
Arka – lokveida pārsegums starp balstiem (piemēram, kolonnām vai sienām).
Arkāde – vienādu arku rinda, balstīta uz kolonnām.
Asimetrija – nevienādība, simetrijas trūkums.
Avangardisks – tāds, kas virza uz pārmaiņām un attīstību.
Balustrāde – no vārda balustrs, kas nozīmē izliektas formas īsu stabiņu. Balustrāde ir norobežojums, izveidots no balustriem, kas augšdaļā apvienoti ar profilētu dzegu vai margu.
Baroks – dārzu mākslā šo terminu lieto, lai apzīmētu laika posmu no 1600. līdz 1750. gadam, kad dārzu veidošanā izmantoja monumentalitātes, noslēpumainības un sarežģītas telpiskās uzbūves principus. Vārds cēlies no portugāļu valodas, kas nozīmē neapstrādātu pērli.
Belveders – no itāļu valodas bel - skaists un vedere – redzēt, apzīmē vietu, no kuras paveras skaists skats, tā var būt ēka, terase vai laukums.
Bonsai – miniatūri kokaugi Japānas kultūrā.
Boskets – franču valodā nozīmē kokaugu grupu/birzi, vai augu masīvu gar celiņu/taku, baroka dārzos boskets nozīmē ģeometriskas formas koku stādījumu, augstāku dzīvžogu ieskautu, daļēji slēgtu laukumu, kura iekšpusē izvietots kāds dārzu mākslas elements kā pārsteigums.
Cvingers – mūros ieslēgta pieeja jeb priekšlaukums nocietinātas viduslaiku pilsētas vārtiem.
Dārzs – norobežots apstrādātas zemes gabals, kur iestādīti pārtikā lietojami augi, augļu koki, vai krāšņumaugi. Dārzs var būt domāts tikai priekam.
Dzega – līmeniski uz priekšu izvirzīta joslveida mūra daļa.
Forma – kontūŗas ietverta vienība.
Grota – ala, kas izveidota izmantojot klinti, akmens krāvumu vai mūri. Tās veidoja kā nelielus padziļinājumus jau esošās vai mākslīgi veidotās nišas sienās/atbalsta mūros. Tajās novietoja skulptūras vai citus dekoratīvus priekšmetus.
Historisms – domāšanas kā arī kompozīcijas veids, kurā īpaši uzsvērts vēsturiskais mantojums.
Kanāls – dārzu mākslā kanāls ir gara, mākslīgi izveidota taisnstūra vai arī liektu formu ūdenstilpne.
Kapitelis – no latīņu: capitellum — 'galviņa') arhitektūrā ir kolonnas, staba vai pilastra augšējā daļa, uz kuras balstās pārsegums.
Kaskāde – no latīņu valodas vārda cascare – krist. Vārdu sāka lietot, lai apzīmētu daudzu ūdenskritumu virkni.
Kazino – pamazināmā forma no itāļu valodas casa- maza māja, izmanto kā dārza māju apzīmējumu.
Kariatīde – sievietes statuja, kas izmantota par balstu arhitektūras detaļai.
Klasicisms – mākslas stils, kas par paraugu izmanto antīkās mākslas skaidrās formas.
Knot garden – mezglu dārzs, neliels taisnstūra formas dārzs ar sarežģītu zemu bukšu dzīvžogu zīmējumu, kas atgādina paklāja rakstus.
Kompozīcija – darba uzbūve, struktūra. Elementu savstarpējais izvietojums un attiecības.
Kompozīcijas veidošanas principi – likumi, vadlīnijas, atbilstoši kurām tiek veidota kompozīcija.
Kolonna – balsts pārsedzošai būvkonstrukcijai (piemēram, sijai, arkai, antablementam).
Kulises – ar aizkariem norobežotas skatuves sānu malas. Dārzos – cirptu dzīvžogu vai špaleru veidā.
Labirints – celiņu vai taku tīkls, kas veidots kā sarežģīts uzdevums, izmantojot ceļu segumus, dzīvžogus, vai citus materiālus. Vārds labirints radies grieķu mitoloģijā, kā apzīmējums dažādu eju juceklim.
Linnejs, Karls – binārās nomenklatūras izveidotājs, zviedru dabas pētnieks.
Lodžija – sānos un malās vaļēja arkāde vai telpa, kas bieži vien pievienota ēkai.
Majolika – krāsainas, glazētas keramikas izstrādājumi. Dārzos – flīzes, trauki, galdu virsmas.
Nimfejs - mākslinieciski noformēts baseins vai dīķis, kurā no dabiska vai mākslīga avota plūst ūdens.
Obelisks – kvadrāta formas šķērsgriezuma stabs ar smailu galu, izcirsts no viena akmens bloka, vai izliets no betona, forma aizgūta no Senās Ēģiptes.
Oranžērija – stiklota ēka siltumprasīgu augu audzēšanai.
Paaugstinātas dobes – virs zemes līmeņa pacelti stādījumi. Raksturīgi viduslaiku un renesanses dārziem.
Paklājaugi – augi, kas blīvi spilvenveidā nosedz augsni.
Panduss – nepārtraukta vai posmos sadalīta, neliela slīpuma plakne, kas savieno virsmas ar dažādiem līmeņiem. Pandusu izmanto kāpņu vietā.
Parks – telpiski ierobežota dabiska vai ar dārzu mākslas paņēmieniem veidota atpūtas vai izklaides teritorija. Parkā var ietilpt arī mežs vai pļavas.
Parters – taisnstūra formas līdzena vieta pie mājas vai uz terases mājas tuvumā, kas izveidota ar ornamentālu formu apstādījumiem, parasti bukšu dzīvžogiem, puķēm, krāsainiem iesegumiem. Rakstu papildināšanai izmanto arī augus podos un vāzēs, kā arī topiārus.
Broderī parters – parters ar sevišķi grezniem ornamentiem, kas atgādina mežģīnes. Izmanto zemus bukšu dzīvžodziņus un krāsainus oļu, grants vai cita materiāla segumus.
Ūdens parters – laukumu, rakstu, zīmējumu veido ūdens virsmas.
Paviljons – no latīņu valodas papilio – taurenis, apzīmē vieglu konstrukciju celtnes dārzā.
Pergola – balstu un siju vai arku konstrukcija bez jumta, parasti apaudzēta ar vīteņaugiem.
Peristils – kolonnu grupa apkārt pagalmam vai templim, bieži izmantota jumta balstīšanai.
Prato zāliens – līdzens zāliens vai pļava, ko izmanto pastaigām vai spēlēm.
Priekšdārzs – neliels dārzs mājas priekšpusē (parasti ielas pusē), izplatīts 19.gs pie greznām pilsētas privātmājām.
Rabate – zemu apcirpta dzīvžoga mala, kurā stādīti ģeometriski apcirpti koki un puķes.
Renesanse – no franču valodas – atdzimšana, izmanto, lai apzīmētu kultūras un mākslas periodu 15. un 16.gadsimtā, kad arhitektūras mākslas darbos izmantoja Senās Grieķijas un Romas tradicionālos elementus.
Rinda – regulāri cits aiz cita izvietoti elementi. Dārzā parasti lineāra vienvirziena kompozīcija.
Ritms – posmu atkārtošanās. Regulārs vai neregulārs.
Romantisks – sapņains, jūsmīgs, emocionāls.
Sfinksa – mītisks radījums ar lauvas ķermeni un cilvēka galvu. Sengrieķu mitoloģijā - lieli spārni un sievietes galva - nodevīga un cietsirdīga. Ēģiptiešu mitoloģijā - vīrieša galva, sargājošas, labvēlīgas.
Simetrija – savstarpēja atbilstība pret viduslīniju vai centra punktu.
Simetrijas ass – līnija, kas atdala divas daļas, kuras līdzinās viena otrai kā spoguļattēlā.
Solīters – atsevišķi skatāms elements, dārzā liela auguma vai īpatnēja veidojuma augi.
Stils – raksturīgs kompozīcijas uzbūves pazīmju kopums.
Špalera – režģis kāpelētājaugu piestiprināšanai; balsta režģis.
Teātris – grieķu termins theatron nozīmē "redzēt vietu", tas vienlaikus apzīmē dramatisko priekšmetu kopumu publiskai prezentācijai un vietu, kurā šie priekšmeti tiek prezentēti. Tā var būt gan iekštelpa, gan āra telpa (senajā Grieķijā – skatuve – ar velēnām izklāts aplis, parasti kalna pakājē, lai skatītāji, kas sēdēja nogāzēs, varētu labāk apskatīt norisies vietu. Romā – ūdens teātris.
Terakota – apdedzināts, neglazēts māls.
Terase – līdzena virsma, kas veido līmeņu starpību ar zemāko virsmu. Dārzos terases bieži vien tiek veidotas ar atbalstsienām un balustrādēm.
Topiāri – dažādās formās apgriezti (apcirpti) koki vai krūmi.
Tufs – vulkāniskas izcelsmes iezis, viegli apstrādājums, bieži izmantots grotu dekorēšanai.
Tunelis – mākslīgi veidota eja, tās garums ir vismaz divreiz garāks par tā platumu, tā malas ir noslēgtas, ar atvērtiem galiem. Dārzu mākslā parasti veidots no ar kokaugiem apaudzētām konstrukcijām.
Veģetācija – konkrētas teritorijas augu valsts kopums.
Villa – lauku savrupmāja, vai priekšpilsētas māja ar dārzu.
Virtuves dārzs – virtuves vajadzībām paredzēts dārzeņu, sakņu un garšaugu dārzs.
Voljers – norobežota teritorija dzīvnieku turēšanai, pēc iespējas imitējot dzīvnieku dabiskos dzīves apstākļus.
.